Latvijai ir svarīgi izrauties no tā saucamā vidējā ienākumu slazda
20.05.2019
Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir pieteikti 16 kandidātu saraksti, bet iepriekšējās vēlēšanās pirms pieciem gadiem to bija mazāk - 14 saraksti. Kā jums šķiet, šoreiz cīņa par EP vietām būs ļoti sīva?
Jāsaka, ka konkurence jebkurās vēlēšanās ir sīva, līdz ar to, protams, vienmēr ir jārēķinās ar to, ka ir politiskie konkurenti, ka būs diskusijas, tāpēc ir jāparāda gan savs politiskais piedāvājums, gan konkrētie kandidāti. Tas, ko mēs arī redzējām arī iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, - ir notikusi politiskā piedāvājuma sadrumstalošanās. Ir samērā daudz jaunu partiju, līdz ar to nav arī liels pārsteigums, ka tas kopējais sarakstu skaits ir lielāks, nekā tas bija pirms pieciem gadiem.
Šoreiz ir arī vairāki politiskie spēki, kurus varētu uzskatīt par ideoloģiski līdzīgiem JV. Piemēram, JV apvienību"Attīstībai/Par!" (AP) valdības veidošanas laikā sauca par tuviem partneriem, vairāki JV politiķi piedalījušies šī politiskā spēka dibināšanā. Jums viņi liekas tādi nopietni konkurenti un iespēja, uz kā rēķina JV vietu skaits EP varētu samazināties?
Jebkurā gadījumā mums ir jārēķinās ar visām politiskajām partijām, kas startē vēlēšanās. Attiecībā uz AP es teiktu, ka mūsu politiskais piedāvājums tomēr atšķiras. Turklāt JV ir daļa no Eiropas Tautas partijas (ETP), kas ir vadošais Eiropas politiskais spēks tieši no labēji centriskā politiskā spektra daļas. Savukārt AP vairāk sevi pozicionē kā liberāļus un plāno arī sadarboties ar liberāļu grupu EP.
Pirms pieciem gadiem "Vienotība" ieguva pusi no visām Latvijas pārstāvju vietām EP, proti, četras vietas. Kāds ir jūsu mērķis šajās vēlēšanās?
Šo jautājumu esam diskutējuši. Tā būtu programma maksimums, ja mums izdotos atkārtot 2014.gada panākumu, un iegūt četras vietas EP.
Šoreiz gan JV reitingi ir zemāki, nekā tas bija tolaik.
Tieši tā, tāpēc es arī saku, ka tā būtu programma maksimums.
Es gribētu parunāt arī par JV priekšvēlēšanu programmu. Iepriekšējās vēlēšanās teicāt, ka "Vienotība" nostiprinās Latvijas ietekmi Eiropā un pasaulē, bet tagad solāt nostiprināt Latvijas vietu Eiropas kodolā. Tad jūs gribētu teikt, ka daļa no iepriekš solītā ir izdevusies?
Latvijas vieta Eiropas kodolā lielā mērā tiek asociēta arī ar dalību eirozonā. Savulaik es premjera amatā aktīvi virzīju to, lai Latvija kļūtu par eirozonas dalībvalsti, un 2014. gadā tas arī notika. Tas faktiski jau ir nodrošinājis Latvijai vietu ES kodolā. Tajā pašā laikā attīstība turpinās: turpinās eirozonas reformas, Ekonomikas un monetārās savienības padziļināšanā. Svarīgi, lai Latvija arī visos šajos procesos aktīvi piedalītos un saglabātu savu lomu šo lēmumu pieņemšanā.
Tad kāda būtu tā konkrēta rīcība, lai panāktu Latvijas vietas nostiprināšana Eiropas kodolā?
Kā jau es teicu, būtiskākais ir tas, lai Latvija varētu aktīvi ietekmēt dienaskārtību gan ES, gan eirozonā. Būtiski, lai Latvijā aktuālie jautājumi parādītos ES dienaskārtībā - tas attiecas kā uz ekonomiskajiem, eirozonas jautājumiem, tā arī, piemēram, uz kopīgo ārpolitiku un drošības politiku. Es domāju, ka no Latvijas viedokļa tiešām ir svarīgi, lai ES runātu vienā balsī, lai būtu skaidrs pretsvars Krievijas agresīvajai ārpolitikai. Līdz ar to šajos jautājumos tiešām ir svarīga Latvijas aktīva līdzdalība. Es domāju, ka JV deputātu kandidāti, citi kolēģi, kas strādā valdībā un citās institūcijās, dod pietiekamu pamatu domāt, ka mēs to arī varētu nodrošināt.
Pašlaik Latvijas loma, Latvijas deputātu rīcība ir gana aktīva?
Es domāju, ka Latvijas rīcība ir pietiekami aktīva. Tas, ka JV ir daļa no ETP, palīdz ietekmēt būtiskus lēmumus, jo tā ir lielākā politiskā grupa EP. Līdz ar to, panākot atbalstu kaut kādiem jautājumiem ETP, var teikt, ka liela daļa darba jau ir padarīta.
Jūs pirms pieciem gadiem runājāt par lauksaimniecības tiešmaksājumu izlīdzināšanu starp ES valstīm. Tagad JV programmā arī teikts, ka jāpanāk atbilstošs finansējums ilgtspējīgai lauku attīstībai, kā arī jātuvina lauksaimniecības tiešmaksājumi ES vidējam līmenim. Runājot par tiešmaksājumu līmeņa izlīdzināšanu, - jums šķiet, ka to ir reāli panākt un kādi ir termiņi?
Par tiešmaksājumu izlīdzinājumu mēs runājam kontekstā ar 2021.-2027.gada daudzgadu budžetu. Jāsaka, ka tiešmaksājumu izlīdzināšana pakāpeniski notiek. Iepriekš Latvijai bija zemākie tiešmaksājumi ES, bet tagad tie ir izlīdzināti vismaz starp Baltijas valstīm. Un arī jaunajā Eiropas Komisijas piedāvājumā nākamajam daudzgadu budžetam ir rosināts turpināt šo tiešmaksājumu izlīdzinājumu, faktiski izlīdzinot pusi no starpības starp attiecīgās dalībvalsts tiešmaksājumiem un 90% no ES vidējā līmeņa. Tomēr viedokļi par šiem jautājumiem atšķiras. Ir dalībvalstis, kas iebilst un neuzskata, ka tiešmaksājumu izlīdzināšana būtu svarīga, pieļaujot, ka naudu varētu tērēt kaut kam citam. Līdz ar to būs jāpacīnās, lai šo pozīciju noturētu un, protams, iespēju robežās uzlabotu.
Ja mēs runājam par pilnīgu tiešmaksājumu izlīdzināšanu, tad šajā posmā, 2021.-2027.gadā, tas nebūs iespējams, bet nākamajā termiņā to var sasniegt?
Jā, uz to būtu jāstrādā.
Runājot par daudzgadu budžetu 2021.-2027.gadam un Latvijas interesēm, tad liela cīņa vēl ir priekšā?
Tieši tā. Pašlaik ir Eiropas Komisijas priekšlikums, bet par daudziem jautājumiem viedokļi, protams, dalās. Budžets ir veidots sarežģītos apstākļos, kad notiek Lielbritānijas izstāšanās no ES. Lielbritānija ir viena no lielākajām ES neto maksātāju valstīm. Līdz ar to budžetā veidojās robs, un jautājums ir pat to, kā šo robu tagad aizpildīt. EK priekšlikums, no vienas puses, paredz palielināt kopējo ES budžeta apjomu no pašreizējiem 1,03% no kopējā nacionālā ienākuma līdz l,11%, kā arī pārskatīt izdevumu pozīcijas. Tātad ir paredzēta gan ieņēmumu palielināšana, gan izdevumu samazināšana. Viedokļi par šo jautājumu ir atšķirīgi.
Jūs pieminējāt Krievijas agresiju, stingru nostāju pret to, kā arī solāt, ka JV liks lietā savas zināšanas, lai ierobežotu Krievijas agresīvo ārpolitiku un pasargātu Eiropas demokrātiju no manipulācijām ar viltus ziņām. Par vienotu kanālu krievu valodā ES runā sen, par vienotu regulējumu šajā jomā arī. Kāpēc, jūsuprāt, nākamajā termiņā varētu izdotos īstenot ieceres, un kādi būtu tie galvenie soļi?
Jāsaka, ka darbs šajā virzienā jau notiek, bet, protams, šis darbs ir jāturpina, un JV Eiropas Parlamentā aktīvi pie šiem jautājumiem strādās. Pašreiz ES jau ir izveidots tāds stratēģiskās komunikācijas centrs pie ES Ārējās darbības dienesta. Un tieši šogad šim centram arī ir būtiski palielināts finansējums ar mērķi savlaicīgi identificēt to, kādā veidā dažādas viltus ziņas, Krievijas propaganda tiek izplatīta, atspēkot konkrētus nepatiesus apgalvojumus, kā arī kopumā uzlabot iedzīvotāju informētības līmeni par to, kā atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku no viltus ziņām.
Mēs par šiem jautājumiem runājam jau kādu laiku, tāpēc es gribētu zināt, kas ir tieši tas, ko JV varētu solīt noteikti panākt šajā jomā?
Kā jau es teicu, darbs šajā virzienā turpinās. Ir svarīgi šo jautājumu uzturēt ES dienaskārtībā, lai šiem mērķiem tiktu piešķirts nepieciešamais finansējums. Lai tas kaut kādā veidā neaizmirstos, jo arī šīs aktualitātes dažādās ES valstīs, protams, tiek uztvertas atšķirīgi. Ir valstis, kuras pārāk par šiem jautājumiem neuztraucas, un tas kaut kādā mērā ir saprotams. Ja mēs skatāmies uz Baltijas valstīm, protams, mums ir svarīgs ES ārpolitikas Austrumu virziens, Austrumu partnerība, jautājumi, kas saistīti ar Krievijas agresīvo ārpolitiku. Ir citas valstis, kurām svarīgāks ir Dienvidu virziens.
Jūs programmā runājat par drošības stiprināšanu. Šajā jomā ir jauni izaicinājumi vai turpināsies iesāktais darbs?
Pašlaik ES līmenī ir vairākas jaunas iniciatīvas par ciešāku sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Reizēm ir runas par Eiropas armijas izveidi, bet es teiktu, ka tas ir tāds pārspīlēts apgalvojums. Tas, pie kā pašreiz notiek darbs, ir drīzāk ES drošības politikas labāka koordinācija un nepieciešamā institucionālā ietvara izveide. Tātad Eiropas armija - ir tāds jau tālākas nākotnes jautājums.
Tā koordinācija nozīmētu, ka to veic centralizēti kāda Eiropas Savienības institūcija un palīdz sakoordinēties dalībvalstīm savā starpā?
Tieši tā, to darītu ES līmenī gan caur Eiropas Komisiju, gan caur Ārējās darbības dienestu. Protams, ja runājam par ārpolitiku un drošības politiku, ir svarīgi, lai ES runātu vienā balsī, jo tad tam ir krietni lielāka ietekme, nekā gadījumā, ja ir 28 dažādas balsis. Dalībvalstīm ir dažādi viedokļi par to, cik cieši būtu jāsadarbojas ar NATO, bet mēs uzskatām, ka koordinācijai ar NATO ir jābūt ļoti ciešai. Svarīgi, lai Eiropas valstis arī kopumā pildīt tās saistības, kuras tās NATO ir uzņēmušās,jo tas stiprina mūsu visu kolektīvo drošību.
Jūs tikko runājāt par to, ka ir ļoti svarīgi, lai Eiropa runātu vienotā balsī. Kā veicināt solidaritāti, vienotas pozīcijas panākšanu starp Eiropas valstīm, jo intereses dažādos jautājumos mēdz būt atšķirīgas?
Tieši tāpēc ir svarīgi, lai būtu aktīvs darbs no Latvijas, no Baltijas valstu pārstāvju puses. Aktīvi runājot ar citiem kolēģiem, virzot būtiskus jautājumus EP, var panākt diskusijas un arī konkrētus lēmumus. Protams, vienmēr ir svarīgi šos lēmumus sabalansēt, ir jāizvērtē, kādā veidā mēs varam atbalstīt citu valstu kolēģiem aktuālos jautājumus. Ir skaidrs, ka mēs nevaram sagaidīt solidaritāti tikai kā tāda vienvirziena ielā, tikai tad, kad mums vajag, tad visa Eiropa sarosās. Mums ir jābūt gataviem uzklausīt arī citu valstu kolēģu viedokļus un atrast sabalansētu risinājumu.
Ja runājam par ES nākotni, kādu jūs to redzat un kā vajadzētu reformēt ES?
Par šo jautājumu pašreiz notiek stratēģiskas diskusijas. No EK puses mēs esam nākuši klājā ar pieciem iespējamiem scenārijiem. Šie scenāriji paredz gan ciešāku sadarbību visās jomās, gan iespēju stiprināt sadarbību atsevišķās jomās, gan tā saucamo vairāk ātrumu Eiropu.
Kurš no šiem priekšlikumiem, scenārijiem būtu tuvāks JV pozīcijai?
Mūsu interesēs ir tas, lai Eiropa sadarbotos, lai būtu rīcībspējīga. Līdz ar to tie scenāriji, kas ir vērsti uz ciešāku sadarbību. Protams, var vērtēt, vai tas nepieciešams visās jomās. Mazāk JV pozīcijai atbilst tie scenāriji, kas paredz ierobežot ES darbību tikai uz iekšējo tirgu vai tamlīdzīgi. Mēs esam par to, lai ES sadarbotos gan ekonomikas jomā, gan finanšu jomā, gan arī jau manis pieminētajās eirozonas reformās, gan ārpolitikas un drošības politikas jomā.
Iepriekšējās vēlēšanās JV programmā arī runāja par principu vairāk Eiropas lielās lietās un mazāk - mazās lietās. Šo principu ir izdevies iedzīvināt?
Es domāju, ka kaut kādā mērā ir izdevies. Piemēram, šajā EK pilnvaru laika ir krietni mazāks likumdošanas iniciatīvu skaits, nekā iepriekšējā sasaukumā. Mēs nenācām klājā ar tik daudz likumdošanas priekšlikumiem, bet koncentrējāmies uz tām jomām, kur tiešām ir svarīgi panākt izmaiņas un virzīties uz priekšu. Es domāju, pie šī principa būtu jāpieturas arī nākotnē, jo skaidrs, ka nav nepieciešams ES līmenī reglamentēt pilnīgi visu. Ir tā saucamais subsidiaritātes princips, kas pasaka to, ka jautājumi ir jārisina tajā līmenī, kas ir tuvāks iedzīvotājam. Tātad ir jautājumi, ko var risināt vietējā līmenī, pašvaldību līmenī. Ir jautājumi, ko var risināt dalībvalstu līmenī, un ir arī noteikts jautājumu loks, kurus svarīgi risināt Eiropas līmenī.
Kā lēmumu pieņemšanu ES padarīt operatīvāku vai tas nav nepieciešams?
Būtiskākais ir tas, lai ES institūcijas spētu pieņemt lēmumus un spētu pamatot, kāpēc iedzīvotājiem tie ir nepieciešami. Svarīgi, lai arī iedzīvotājiem būtu skaidrs, kāda ir pievienotā vērtība tiem lēmumiem, kas ES līmenī tiek pieņemti. Svarīgi, lai būtu redzams, ka, darbojoties kopīgi ES visām dalībvalstīm, var panākt labāku rezultātu, nekā darbojoties katrai valstij atsevišķi. Es domāju, ka tas ir būtiskais princips - koncentrēties uz tiem lēmumiem, pēc kuriem iedzīvotāji redz, ka no Eiropas ir kaut kāds labums.
Tomēr iedzīvotāju aktivitāte EP vēlēšanās ir salīdzinoši zema, zemāka nekā nacionālajās vēlēšanās. Kā jums šķiet, kā panākt iedzīvotāju interesi un vēlmi piedalīties vēlēšanās?
Daudzi no tiem labumiem, ko sniedz ES, tiek uztverti kā pašsaprotami. Ja mēs runājam par brīvu iedzīvotāju pārvietošanās ES - visi to uztver par pašsaprotamu un jau sen aizmirsuši laiku, kad bija vajadzīgas vīzas, lai aizbrauktu, piemēram, uz Vāciju. Ja mēs runājam par ES fondiem un to finansējumu, ko Latvija saņem gan infrastruktūras attīstībai, gan konkurētspējas nostiprināšanai, tad arī tas daudzos gadījumos tas tiek uztverts gandrīz kā tāds pašsaprotams finansējums. Tā var skatīties uz dažādām jomām.
Tad jūs priekšvēlēšanu kampaņā koncentrēsieties uz skaidrošanu, ko iedzīvotāji gūst no ES?
JV programma skaidri parāda virkni jautājumu, uz kuriem mēs koncentrēsimies. Pirmais ir par ES ekonomikas politiku - eirozonas reformu turpināšana, darbs atbilstoši ES ekonomiskās politikas prioritātēm, tātad investīciju veicināšana, strukturālās reformas, atbildīga fiskālā politika. Tāpat arī nākamais daudzgadu budžets, kur es uzsvērtu kohēziju, lauksaimniecību, kā arī zinātni un inovācijas. Mums aizvien lielāka uzmanība ir jāpievērš tieši šiem jautājumiem. Latvijai ir svarīgi izrauties no tā saucamā vidējā ienākumu slazda, nodrošināt turpmāku iedzīvotāju labklājības pieaugumu, ko var panākt, tikai ceļot produktivitāti valsts līmenī. Lielāks fokuss ir jāliek tieši uz šiem zinātnes un inovāciju jautājumiem, kur arī efektīvi jāizmanto ES līdzekļi. Vēl viens jautājumu ir ES ārpolitika un drošības politika.
Vai jums nav bažu, ka pēc šīm EP vēlēšanām eiroskeptiķu skaits varētu pieaugt?
Politiskā fragmentācija ir notikusi gan Latvijā, gan arī citur Eiropā, līdz ar to, protams, ar tādām tendencēm ir jārēķinās. Tomēr iedzīvotāju atbalsts ES un eiro ir ļoti augstā līmenī. Tātad iedzīvotāji novērtē tās priekšrocības, ko sniedz vienotā Eiropas valūta. Savulaik, kad Marina Lepēna kandidēja Francijas prezidenta vēlēšanās, viņa sāka runāt par tēmu, ka varbūt Francijai jāizstājas no eirozonas. Tad momentā sāka krist reitings, un viņa no tās tēmas ātri aizgāja. Līdzīgi bija arī citās valstīs, piemēram, Itālijā. Tāpēc es nedomāju, ka varētu sagaidīt citas valstis, kas varētu virzīties uz izstāšanos no ES vai eirozonas. Tas drīzāk var ietekmēt lēmumu pieņemšanas efektivitāti, jo visbiežāk šiem populistiskajiem politiskajiem spēkiem Eiropā nekādas ietekmes nav un arī savā starpā viņi parasti nespēj vienoties. Tātad centriskajiem proeiropeiskajiem spēkiem būs vairāk jāsadarbojas, lai nodrošinātu vairākumu.
Vai, jūsuprāt, eiroskeptiskajiem noskaņojumiem ir ir arī racionāli iemesli, pie kuru risināšanas varētu strādāt?
Tas viss jau nav radies tukšā vietā. Pašlaik jau ir septītais ekonomiskās izaugsmes gads pēc kārtas ES,tomēr ne visi iedzīvotāji to vienādi sajūt. Ir jāpanāk arī ES politikas līmenī, lai šos ekonomiskās izaugsmes augļus sajustu pēc iespējas vairāk iedzīvotāju. Tad arī būs mazāka augsne dažādām populistu kustībām.
Ienākumu nevienlīdzību Latvijā mēģināts risināt gan ar nodokļu reformu, gan arī daudz runāts pirms vēlēšanām. Kā jums šķiet, kad mērķi varēs sasniegt un kas traucē būtiski samazināt ienākumu nevienlīdzību?
Jā, diemžēl, pašlaik mēs vēl nevaram teikt, ka mērķis ir sasniegts, jo ienākumu nevienlīdzība Latvijā vēl aizvien ir viena no augstākajām ES. Mēs arī esam iezīmējuši darba virzienus, pie kuriem ir jāstrādā, lai ienākumu nevienlīdzību mazinātu. Tas saistīts ar nodokļu politiku - darbaspēka sloga samazināšana zemu atalgotajiem darbiniekiem un tā pārnešana uz citām nodokļu bāzēm. Tāpat ir būtiska sociālā atbalsta mehānismu pietiekamība, to mērķēšana tieši uz trūcīgiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Vēl viens būtisks jautājums ir izglītība, iedzīvotāju prasmes, kam jāatbilst darba tirgus pieprasījumam.
Jums ir plaša pieredze - jūs vadījāt valdību, strādājāt EP, tagad EK. Ja mēs gadiem runājam par nevienlīdzības mazināšanu, tad kas tik ļoti traucē sasniegt rezultātu?
Es jau minēju trīs galvenos virzienus. Nodokļu politikā ir jautājums par to, cik lielā mērā tā ir vērsta uz to, lai samazinātu nodokļu slogu zemu atalgotajiem darbiniekiem. Latvijas nodokļu reforma tikai daļēji sasniedza šo mērķi. Tātad varētu īstenot precīzāku nodokļu reformu tieši šajos jautājumos, kas arī ir starp EK rekomendācijām Latvijai. Ja runājam par sociālo pabalstu precīzāku mērķēšanu, tur arī ir pietiekami daudz darāmā. Sociālā atbalsta apjoms ir saistīts ar valsts budžeta iespējām, ar to jārēķinās. Tā ir valsts stratēģiska izšķiršanās. Latvijā nodokļu ieņēmumi procentos no iekšzemes kopprodukta ir vieni no zemākajiem ES.
Te mēs varam nonākt pie ēnu ekonomikas apkarošanas, par kuru arī runājam jau gadiem. Tomēr noslēgumā es gribētu parunāt par jūsu personīgajām ambīcijām. Jūs jau teicāt, ka gadījumā, ja Latvija jūs virzīs eirokomisāra amatam, tad jūs piekristu turpināt strādāt EK. Dažkārt izskan arī spekulācijas par to, ka nākotnē jūs gribētu ieņemt kādu amatu Eiropas struktūrās, Eiropas Centrālajā bankā. Ko jūs varētu atbildēt?
Ja runājam par turpmāko darbu EK, tad es esmu publiski jau pateicis to, ka esmu gatavs darbu turpināt. Tas arī arī ir tas, uz ko pašlaik arī fokusētos. Tomēr lēmums par eirokomisāru ir valdības un Ministru prezidenta ziņā. Premjers Krišjānis Kariņš (JV) jau teicis, ka pie šī jautājuma atgriezīsies pēc EP vēlēšanām.
Atpakaļ