Vai Valdis Dombrovskis skatīsies izrādi “Veiksmes stāsts”
02.09.2016



Pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma redakcijā viesojās Valdis Dombrovskis, EK augsto amatpersonu izvaicāja žurnālisti Ivars Bušmanis un Māra Libeka. 

I. Bušmanis: – Vai jūs zināt, ka esat galvenais varonis Nacionālajā teātrī nupat iestudētajā izrādē “Veiksmes stāsts”?

V. Dombrovskis: – Reklāmu esmu redzējis, bet neko daudz par šo lugu nezinu.

M. Libeka: – Dramaturgs Jānis Balodis un režisors Viesturs Sīlis no “Dirty Deal Teatro” izceļas ar to, ka spēj spilgti ieskicēt mūsdienu politiskos procesus…

– 21. septembrī, kad paredzēta pirmizrāde, nebūšu Latvijā. Neizslēdzu iespēju noskatīties šo izrādi. “Visi mani prezidenti” bija interesanta izrāde, man kopumā patika tā pieeja.

– Vai, strādājot Briselē, atliek laiks arī kādam kultūras sarīkojumam, pasēdēšanai kafejnīcās?

– Jāteic, ka ļoti minimāli. Tā gan nav, ka dzīvoju tikai darbam un nekam citam laika nepietiek. Ja runājam par koncertiem, tad jāteic, ka pēdējais, kuru apmeklēju, bija Latvijas prezidentūras noslēguma koncerts. Darba stundas ir diezgan garas, līdz naktij gan tās ievelkas samērā reti. Pēdējo reizi tas notika, kad spriedām par Grieķijas finanšu problēmām, arī vairākas Eirogrupas sanāksmes, kurās esmu piedalījies, ievilkušās līdz pat naktij.

– Atceros, kad Grieķijai radās tās lielās problēmas un žurnālisti izteica bažas, ka tur jums nebūs tik viegli kā Latvijā, jo tur valda cits temperaments, jūs preses konferencē sacījāt, ka Grieķija nekur neliksies, tai savi parādi būs jāatmaksā, jo šī valsts ir bankrota priekšā. Tomēr dzīve pierādīja, ka grieķi nemaz tik viegli, kā jūs prognozējāt, nepiekāpās Briseles prasībām un dabūja arī savu labumu, nesavelkot to jostu tik cieši, kā to savā laikā izdarīja Latvijas iedzīvotāji. Kā jūs tagad uz to raugāties?

– Par to labumu varētu diskutēt. Ja mēs pavērtējam situāciju Grieķijā 2014. gadā, tad šī valsts bija atgriezusies pie ekonomiskās izaugsmes, bija radīti apmēram 100 tūkstoši jaunu darba vietu, tika pildīti budžeta deficīta mērķi. Tika plānots, ka ar zināmu piesardzības programmas palīdzību Grieķija 2015. gadā atgriezīsies pie tirgus finansējuma. Diemžēl politiskie notikumi Grieķijas attīstību ieveda citā gultnē, jo pie varas nāca citi politiskie spēki ar stipri populistiskiem uzstādījumiem. 2015. gadā mēs prognozējām, ka Grieķijas ekonomiskā izaugsme būs 2,5 procenti, bet rezultāts bija 0,3 procenti recesija, slēgtas bankas, finanšu nestabilitāte, milzīgas ekonomiskās problēmas… Tas noveda pie tā, ka patlaban Grieķija īsteno striktākus taupības pasākumus salīdzinājumā ar tiem, kuri būtu jāīsteno, lai sekmīgi pabeigtu iepriekšējo programmu.

– Kā tur ir ar pensijām Grieķijā – pensionāri cīnījās, lai nesamazina viņu lielās pensijas, un kaut ko taču izcīnīja?

– Šim jautājumam ir divi aspekti. Pirmkārt, jāņem vērā valsts kopējais ekonomiskās attīstības līmenis un līdz ar to arī kopējais pensiju līmenis. Arī pēc krīzes Grieķija pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju tomēr apsteidz Latviju. Otrkārt, ir svarīgi, kurās pozīcijās Grieķija ir samazinājusi izdevumus, un tieši pensionārus šis samazinājums ir skāris ļoti būtiski.

I. Bušmanis: – Vai nupat, kad bija jānovērtē Spānijas un Portugāles fiskālā politika, dalībvalstu politika neatstāja iespaidu uz Eiropas Komisijas lēmumu? Pret Spāniju un Portugāli budžeta deficīta jautājumā taču netika piemērotas tādas pašas sankcijas kā pret citām dalībvalstīm.

– Ja dalībvalstis laikus nekoriģē pārmērīgo budžeta deficītu, kā tas ir Spānijā un Portugālē, un tas tiek konstatēts, tādā gadījumā pret valstīm piemēro divu veidu sankcijas – soda naudu vai Eiropas Savienības (ES) fondu saistību daļēju apturēšanu. Par šo jautājumu Eiropas Komisijā bija diskusijas un tika pieņemts lēmums atcelt soda naudu, bet komisija turpina darbu pie jautājuma par fondu piesaistes apturēšanu un pēc konsultācijām ar Eiropas Parlamentu nāks ar priekšlikumu par fondu finansējuma daļēju apturēšanu. Lai atjaunotu piekļuvi fondiem, valstij būs jāveic nepieciešamie fiskālās konsolidācijas pasākumi.

Ja runājam par iepriekšējiem precedentiem, tad jāteic, ka soda nauda nevienai dalībvalstij nekad nav piemērota. Bet ir bijis viens fondu apturēšanas precedents, un tas bija Ungārijas gadījums. Šī rīcība stimulēja to, ka Ungārija veica nepieciešamos budžeta konsolidācijas pasākumus un samazināja budžeta deficītu.

– Vai nejūtat aizvainojumu pret Spāniju, kur jūs apvainoja korupcijā, ka esat saņēmis sešus miljonus eiro apmaiņā pret atbalstu Katalonijas neatkarībai? Vai nevērsāties tiesā ar prasību? Noskurinājāties un samierinājāties?

– Ar dažādiem absurdiem ir bijis jāsaskaras ne reizi vien. Jautājums ir par to, cik produktīvi ir tiesāties ar dzelteno presi. 

M. Libeka: – Bet jūs jau saņēmāt smagus personīgus apvainojumus arī savās mājās, turklāt Saeimā no deputāta Artusa Kaimiņa parlamentārās izmeklēšanas komisijā par Zolitūdes traģēdiju.

– Diemžēl politikā ar šāda veida uzbrukumiem un apmelojumiem ir jārēķinās.

– Nesen jūsu biroju ir pametis tā vadītājs Taneli Lahti, paziņojot, ka nav apmierināts ar to, kā komisija monitorē ES valstu budžetus. Kā jūs vērtējat sava kolēģa rīcību?

– Es ļoti augstu novērtēju Taneli Lahti veikumu, kā arī viņu kā ekspertu finanšu un ekonomikas jautājumos. Darbu viņš pameta lielā mērā personisku iemeslu dēļ. Eiropas Komisijas ierēdņiem pastāv iespēja uz kādu noteiktu laiku paņemt pauzi un strādāt citur. Viņš no 1. oktobra būs Somijas Rūpniecības konfederācijas direktors Eiropas lietās, tajā pašā laikā saglabājot Eiropas Savienības ierēdņa statusu.

I. Bušmanis: – Ja Lahti aizgāja ar apņemšanos atgriezties, tas nozīmē, ka viņam nav pieņemamas tieši šī brīža komisijas aktivitātes vai politika. Izskatās tā, ka viņš varētu atgriezties tikai tad, kad beigsies šīs komisijas pilnvaras.

– Tas varētu notikt arī agrāk, šādi precedenti komisijā ir bijuši.

M. Libeka: – “Financial Times” raksta, ka jūs tagad esat viens no svarīgākajiem likumdevējiem Eiropas lielākajam finanšu centram Londonas Sitijai. Rakstā norādīts, ka Sitijas baņķieri par Dombrovski gan neesot dzirdējuši, pirms jums tika uzticēti pēc breksita portfeli nolikušā britu komisāra Džonatana Hila pienākumi, un jautāts, kāda veida finanšu pakalpojumu cars jūs būsiet. Vai nejūtat kādu pretestību no lielvalstīm, kur netrūkst politiskās un finansiālās ieinteresētības?

– Tas nāca samērā strauji un negaidīti man pašam. Komisijas prezidents Junkers mani paaicināja pie sevis nākamajā dienā pēc britu referenduma un informēja, ka komisārs Hils ir pieņēmis lēmumu demisionēt, un aicināja mani pārņemt komisāra pienākumus. Tieši komisijas prezidents ir tas, kurš aicina viceprezidentus un komisārus uzņemties noteiktas atbildības jomas. Ņemot vērā, ka tas nozīmē būtiskas kompetenču izmaiņas manā portfelī, bija nepieciešamas konsultācijas ar Eiropas Parlamentu. Jūlija vidū man uzdeva jautājumus parlamenta Ekonomisko lietu komitejā, tiesa, pēc atvieglotas procedūras, un tika saņemts pozitīvs šīs komitejas viedoklis. Patlaban Lielbritānija ir nominējusi jaunu komisāru, kuram komisijas prezidents ir piešķīris atbildību par drošības politiku un drošības savienības izveidi un kuram kā jaunajam komisāram būs jāiziet noklausīšanās procedūra parlamentā.

Pārņemot komisāra Hila pienākumus, ne ar kādu pretestību nesaskāros. Man ir uzticēti ļoti nopietni papildu pienākumi, šajā jomā ir ļoti apjomīga likumdošanas darba kārtība no komisijas puses, un tas būs būtisks jautājums izstāšanās sarunās ar Lielbritāniju.

I. Bušmanis: – Cik daudz darbinieku ir jūsu jaunajā pārņemtajā ģenerāldirektorātā? Ja jau jums tagad ir divi portfeļi, vai jums ir arī divi kabineti?

– Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības ģenerāldirektorātā strādā ap 400 darbinieku. Man joprojām ir viena darbavieta, jo visi komisāri strādā vienā mājā neatkarīgi no tā, kur atrodas konkrētais ģenerāldirektorāts.

– Kā jūs raugāties uz to, ka viens no lielākajiem ES budžeta donoriem ir nolēmis izstāties no Eiropas Savienības?

– Patlaban Lielbritānija turpina būt ES dalībvalsts ar visām tiesībām un pienākumiem un būs tāda vēl vairāk nekā divus gadus. Sākumā dalībvalstij ir jāpaziņo par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības, un tad seko divu gadu sarunu periods, kas var tikt pagarināts pēc dalībvalstu vienprātīga lēmuma. Patlaban Lielbritānijas valdība runā par to, ka notifikācija (paziņošana), iespējams, varētu būt 2017. gada sākumā. Nekādi konkrēti datumi nav nosaukti. Līdz ar to var prognozēt, ka šo finanšu plānošanas periodu 2014. – 2020. gadam tas būtiski neskars. Turpmākā situācija lielā mērā būs atkarīga no tā, kādu stratēģisku izvēli izdarīs Lielbritānijas valdība. Izstājoties no Eiropas Savienības, ir iespējams scenārijs, kurā Lielbritānija saglabā vai nesaglabā pieeju ES iekšējam tirgum. Ja Lielbritānija pieeju tirgum saglabā, tad tas nāks ar nosacījumu respektēt brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustību, kā arī finansiālu atbalstu ES, kā arī būs jārespektē ES normatīvie akti. Lielbritānijai izstāšanās no ES varētu būt pietiekami sarežģīta.

– Vai Lielbritānija varēs izvēlēties kādu no šīm četrām brīvībām, vai tas ir nedalāms komplekts?

– Komisijas nostāja ir, ka tas ir nedalāms komplekts – ES iekšējā tirgū pastāv šīs četras brīvības

– Tad jau iznāk tā, ka Lielbritānija skaitīsies izstājusies, bet būs integrēta tirgū tāpat kā līdz šim?

– Teorētiski šāds scenārijs ir iespējams, tas būtu tā saucamais Norvēģijas modelis, kad šai valstij ir pie­ejams ES iekšējais tirgus. Taču jāņem vērā, ka Lielbritānija pēc izstāšanās vairs nesēdēs pie sarunu galda un nepiedalīsies ES noteikumu izstrādē.

M. Libeka: – Vai jūs ar savu miermīlīgo raksturu spēsiet tikt galā ar to plašo un ne visai vienkāršo pienākumu loku, kas jums uzticēts?

– Šādu jautājums man bieži uzdeva arī tajā laikā, kad biju Ministru prezidents. Iespējams, ka kaut kādā veidā tas ir nevis bremzējis, bet palīdzējis risināt domstarpības un konfliktus, mierīgi izsverot dažādus argumentus un gala rezultātā atrodot sabalansētu risinājumu. Tā kā es atbildu arī par veiksmīgu sociālo dialogu, tad jāatzīst, ka, spriežot par darba tirgus jautājumiem, bieži ir jānonāk pie kompromisa starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Man ir svarīgas abas puses un arī ar komisijas atbalstu esmu gatavs meklēt risinājumus un neieņemt konfrontējošu pozīciju.

I. Bušmanis: – Jūsu pārziņā tagad ir nonācis jautājums par pārrobežu finanšu pakalpojumiem. Kāpēc joprojām nevar nopirkt apdrošināšanas polisi vai atvērt bankas kontu citā valstī? Vai tad jūs nevarat uzsist dūri galdā un pateikt – ja mēs varam brīvi pirkt visu ko citu, tad varam pirkt arī finanšu pakalpojumus?

– Tiesa, tā ir problēma, kas uzsvērta tā sauktajā komisijas zaļajā papīrā par finanšu pakalpojumiem mazumtirdzniecības jomā, kur viens no virzieniem ir pārrobežu finanšu pakalpojumu uzlabošana. Patlaban apmēram tikai trīs procenti no ES iedzīvotājiem izmanto šos pakalpojumus. Pastāv virkne šķēršļu, tāpēc mums būs konkrēti priekšlikumi, kādā veidā tos novērst. Viens virziens ir elektronisko pakalpojumu plašāka izmantošana, tostarp efektīvu elektronisko identifikācijas sistēmu izveidošana, lai nodrošinātu savstarpēju atzīšanu, kas ļautu attālināti pieprasīt un saņemt finanšu pakalpojumus.

M. Libeka: – Filozofs profesors Igors Šuvajevs Latvijas Televīzijā konstatēja, ka bankas esot kā mūsdienu laupītāji – mēs tām uzticam savu naudu un par to, ka bankas ar mūsu naudu rīkojas, esam spiesti tām maksāt. Bankas apsaimnieko mūsu iemaksas otrajam pensiju līmenim, bet tajā pašā laikā labklājības ministrs norāda, lai veselības ministre necer, ka varēs iezīmēt kaut vienu procentu no sociālās apdrošināšanas iemaksām, lai šo naudu novirzītu medicīnai. Vai tiešām nelielu daļu no banku peļņas avota – otrā pensiju līmeņa – nedrīkst novirzīt veselības aprūpei? Vai tur ir kāds komisijas aizliegums, kā mums stāsta?

– Bankas sniedz iedzīvotājiem finanšu pakalpojumus un par to iekasē attiecīgu samaksu. Pēc Latvijas pievienošanās eirozonai, piemēram, pārrobežu finanšu pakalpojumu izmaksas ir strauji sarukušas, un pārskaitījumi eirozonas ietvaros ir daudz lētāki nekā ārpus eirozonas.

Runājot par otro pensiju līmeni, jāatzīst, ka šis jautājums aktualizējās, pirms vēl Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un lielā mērā saistīts ar sabiedrības novecošanu. Mēs nevaram paļauties tikai uz to, ka nosacīti pašreiz strādājošie maksā pensijas pašreizējiem pensionāriem, savukārt nākamā paaudze maksās pensijas patlaban strādājošajiem. Sabiedrībai novecojot, mēs redzam, ka strādājošo skaits uz vienu pensionāru strauji samazinās, un līdz ar to papildus tiek veidota sistēma, lai iedzīvotāji paši varētu pakāpeniski uzkrāt līdzekļus savai pensijai. Kādā apjomā un kāds ir šis regulējums, tas lielā mērā ir dalībvalstu rokās. Latvijā sākotnējā ideja bija, ka otrā līmeņa pensiju iemaksas sasniegs desmit procentus. Krīzes laikā šo iemaksu līmeni nācās pārskatīt, un patlaban tie ir seši procenti. Ja ir vēlēšanās pārskatīt šos procentus, tad tas ir valdības kompetences jautājums. Valdība to var darīt, bet, ja veic kādas pārmaiņas otrajā pensiju līmenī, tad ir svarīgi izvērtēt tā ietekmi uz pensiju sistēmu kopumā.

– Jūsu pārstāvētās partijas vadība ir apņēmusies celt reitingu, bet ar šo uzdevumu lāgā nesokas. Kā šo apņemšanos, jūsuprāt, varētu izpildīt?

– Lai nebūtu pārpratumu, uzsvēršu, ka Eiropas Komisija nekomentē partiju politiku dalībvalstīs. Mans komentārs būs privāts, kā partijas biedram.

Pirmkārt, vēlētājam ir jāparāda, ka uzstādījums par godīgu un atbildīgu valsts pārvaldi, ar kuru “Vienotība” ir nākusi politikā, joprojām ir spēkā un ka svarīgi ir nepadoties kaut kādam populismam. Patlaban redzam, ka jaunā partijas vadītāja Andra Piebalga vadībā partija tiek mobilizēta darbam, tiek gatavots politiskais piedāvājums pašvaldību vēlēšanām. Lielā mērā ir novērsti partijas iekšējie konflikti, līdz ar to uzskatu, ka “Vienotībai” ir potenciāls un tas ir jāīsteno.

– Reitings strauji pieaugtu, ja partija panāktu, ka atlaiž nodokļus mazo pensiju un minimālās algas saņēmējiem…

– Kopā ar šāda veida priekšlikumiem ir jāvērtē fiskālā ietekme. Mēs tikko diskutējām par pensiju sistēmas ilgtspēju un arī par to, ka nodokļu slogs Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Ir uzstādījums ar nodokļu slogu tuvoties trešdaļai no iekšzemes kopprodukta, bet tik un tā tas vēl aizvien būtu viens no zemākajiem nodokļu rādītājiem dalībvalstu vidū. Pietiekami daudz ekonomikas ekspertu Latvijā ir stipri piesardzīgi jautājumā par nodokļu samazināšanu. Turklāt ar šādu budžeta ieņēmumu apjomu nav iespējams pilnā mērā finansēt daudzas jomas.

– Kad beidzot nodokļu politiku pārkārtos turīgo ļaužu virzienā?

– Eiropas Komisijas rekomendācija ir pārnest nodokļu slogu no strādājošajiem, īpaši zemu atalgotajiem, uz patēriņu, uz īpašumu, uz kapitālu… Nodokļu politika ir katras valsts kompetencē. Eiropas Savienības līmenī tiek regulēti tikai patēriņa nodokļi, nosakot minimālos līmeņus.

Eiropas Komisijas nostāja nodokļu jautājumā ir samērā piesardzīga. Ja valsts apsola iekasēt labāk nodokļus un samazināt budžeta deficītu, komisija visādos veidos to ir gatava atbalstīt. Bet ir svarīgi, lai valsts vispirms uzlabo nodokļu iekasēšanu un tikai pēc tam sāk šos līdzekļus pārdalīt.

 




 
      Atpakaļ


facebook.com/VDombrovskis/


 

 


Paldies visiem par atbalstu toreiz un tagad! Esmu pateicīgs par to, ka šobrīd Latvija ir man devusi iespēju veidot Eiropu, konkrēti – Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, lai neviena krīze nevar izsist mums pamatu zem kājām.


Valdis Dombrovskis